Читать книгу Tiffany zvaigznes - Diāna Džesta - Страница 5

Ņujorka, 1892. gads

Pēc divdesmit diviem gadiem

– Tēvs ir izlēmis izņemt tevi no Lietišķās mākslas skolas. Flosija Džeina pacēla skatienu no muslīna savās rokās; pirksti sastinga, adatai ieduroties krēmkrāsas audumā. – Ko jūs gribat teikt?

Māte piediedza porcelāna pogu uz Luija Sešpadsmitā stila brokāta ņiebura piesātinātā sarkanvīna un asiņu tonī. Uz pogām bija uzgleznotas miniatūras – Flosija tās uzbūra ar savu otu.

– Es gribu teikt, – māte sacīja, – ka tu vairs neatgriezīsies skolā, kad tavs tagadējais ziemas semestris būs beidzies. Tiklīdz Flosija nolaida ņiebura oderi klēpī, vaļa kauls, kas bija iespiests starp abiem muslīna gabaliem, izslīdēja ārā.

– Kāpēc? Gleznošanas stundas beigsies tikai nākamajā vasarā.

– Tavs tēvs to zina. – Māte norāva diega galu un tad paņēma nākamo pogu.

– Vai kaut kas ir noticis?

Māte neko neteica. Viņas mezglā saņemtie mati vairs nebija tik melni kā Flosijai, tos caurauda sudrabainas stīgas.

– Mammu, es… es dzīvoju šo stundu dēļ. Gleznošana ir vienīgā, kas ļauj man izturēt šo nebeidzamo šūšanu.

Lai arī ķērusies pie darba, māte bija saģērbusies ar ārkārtīgu rūpību. Smaragda krāsas kleita nebija tik eleganta kā tērpi, kurus viņa darināja Ņujorkas sabiedrības krējumam, taču noteikti izskatījās glītāka nekā vairumam bārddziņu sievu. Klienti allaž redzēja, cik skaisti tērps uzsver augumu, un bieži vien pasūtīja kaut ko līdzīgu, tikai krietni vien dārgāku. Līdz ar to viņas abas ar Flosiju ģērbās izcili un atbilstoši jaunākajai modei neatkarīgi no ieplānotajiem pienākumiem.

– Mūsu šūšana nav nebeidzama, – māte sacīja. – Nebeidzama šūšana ir tas, ko dara tās nabadzītes fabrikās un darbnīcās. Mēs abas strādājam savā siltajā, omulīgajā dzīvojamā istabā, turklāt ar zīdu, samtu, mežģīnēm un dārglietām.

– Mēs šujam no ausmas līdz rietam, kamēr acis sāk sūrstēt un galva sāpēt. Mēs mitējamies tikai tad, ja vajag pagatavot pusdienas vai uzkopt māju. – Doma par šūšanu bez pārtraukuma bija pietiekoši ļauna, taču aicinājums upurēt savu kaislību, vienīgo, kas ne tikai dāvāja patvērumu, bet arī atjaunoja enerģiju, bija neizturams.

– Tu katru pēcpusdienu met mieru, lai apmeklētu nodarbības, – māte sacīja.

– Par to jau es runāju.

– Tev vajadzētu priecāties par to, ka mums ir darbs, – māte nošņāca. – Tagad tik daudzi vīrieši zaudē savas bagātības, tādēļ nereti šuvējas konstatē, ka viņu klientu skaits sarūk.

– Tu nekad nezaudēsi savus klientus. – Flosija atkal sāka zibināt adatu, nostiprinādama vaļa kaulu ar glītiem dūrieniem. – Ikviena tava kleita ir mākslas darbs.

Māte atļāvās viegli pasmaidīt. – Tavi darinājumi daudz neatpaliek.

– Ja arī tā būtu, tev atšķirībā no manis patīk šūt. Es to ienīstu. Nē, es to nicinu. Vienīgais, kas ļauj man palikt šajā krēslā, ir tēta izvirzītais noteikums, ka man pašai ir jāparūpējas par ieņēmumiem, ja es gribu apmeklēt Lietišķās mākslas skolu. Bet kāda jēga šūšanai, ja viņš man neļaus iet uz skolu?

Uguns kamīnā uzsprakšķēja. Tās siltums neļāva piezagties klāt decembra vēsumam. Flosijai bija patikusi šī istaba ar ziemeļblāzmu un skatu uz Staivesenta parku, violeti puķotajām sienām un Bagdādes paklāju. Tā bija pieredzējusi ne vienu vien priecīgu brīdi. Tomēr siltuma un labklājības apziņa, ko tā reiz iedvesa, nu bija sen izgaisusi, atstājot savā vietā bailes un garlaicību, jo tieši te viņas ar māti strādāja nedēļu pēc nedēļas un dienu pēc dienas.

Viņa uzsita ar purngalu pa grīdu, iekustinādama šūpuļkrēslu. – Viņš atkal aizgāja uz zirgu skriešanās sacīkstēm, vai ne?

Māte nostiprināja pēdējo pogu. – Tu esi brīnišķīgi uzgleznojusi šīs miniatūras. Vetmoras kundze būs ļoti apmierināta.

– Cik viņš pazaudēja šoreiz? – Flosija nožēloja to dienu, kad kāds klients bija uzaicinājis viņas tēvu uz zirgu skriešanās sacīkstēm. Tas, kam vajadzēja kļūt par izklaidi, izvērtās visaptverošā kaislībā. Viņš pat bija pasācis slēgt savu frizētavu sestdienās, lai tikai dotos uz hipodromu.

– Tev nav tiesību apšaubīt to, kam tēvs izdod savu naudu.

– Un to, kam viņš izdod mūsu naudu?

– Kuš. – Māte paraudzījās uz durvīm, itin kā bažītos, ka sarunu kāds varētu noklausīties, taču viņiem vairs nebija ne kalpones, ne virējas. – Mums ar tevi nav naudas. Tā visa pieder viņam.

– Kāpēc tā? Mēs esam tās, kas strādā. Mēs darinām tērpus. Mēs rūpējamies par taviem klientiem. Kāpēc mēs nedabūjam neko no saņemtās naudas? Kāpēc mums tā visa jāatdod viņam?

– Tāpēc, ka tā mēs darām.

– Un ko tad, ja mēs to nedarīsim?

– Nu jau pietiks.

– Es runāju nopietni, mammu. Ko tad, ja mēs vienkārši atteiktos to darīt? Ja mēs pateiktu viņam, ka negrasāmies ar to samierināties?

Pieceldamās māte izpurināja ņieburu un tad pacēla to augšup, gaismai apspīdot apzeltīto maliņu. – Šīs pogas kļūs vēl populārākas, tiklīdz to būs uzvilkusi senatora sieva. Varbūt rīt tev vajadzētu apgleznot vēl dažas.

– Pieteiksim streiku.

Māte uzmeta ņieburu uz krēsla atzveltnes un nikni pievērsās meitai. – Dieva dēļ, par ko tu runā?

– Pateiksim tētim, ka mēs atsakāmies strādāt, kamēr viņš nebūs mums piešķīris daļu no nopelnītā.

Piemiegtām acīm māte paķēra sīkas auduma driskas, kas mētājās uz nobružātā austrumnieciskā paklāja, kurš bija kalpojis ģimenei jau vairākās paaudzēs. – Tu esi par daudz salasījusies avīzes. Ja nebūsi uzmanīga, tēvs tev atņems mantojumu.

– Tev arī vajadzētu tās lasīt. Laikrakstā “New York World” bija publicēts izsmeļošs stāsts par spalvu liecējām, kuras pieteica streiku. Tas izraisīja dīkstāvi visā spalvu apstrādes nozarē. Beigu beigās nakts darbs tika atcelts, un sievietes uzvarēja. Nu, viņas uzvarēja vismaz pirmajā cīņā. – Flosija saliecās uz priekšu krēslā. – Vai tu neredzi? Ja mēs abas pateiktu tētim, ka vairs nestrādāsim, kamēr viņš nebūs piekritis katrai izmaksāt daļu no nopelnītā, viņam nekas cits neatliktu kā vien pakļauties mūsu prasībām.

– Nē.

– Tad vienkārši paturi savu daļu un nesaki viņam. Visi maksā tev, tātad viņš to neuzzinās.

Māte uzlūkoja Flosiju, un viņas brūnajās acīs atspīdēja uguns liesmiņas. – Palūkojies sev apkārt, meita! Šūpuļkrēsls, kurā tu šūpojies, tējas tase tev pie elkoņa, šīs pašas sienas, kas sargā tevi no aukstuma… tie visi ir tava tēva smagā darba augļi. Jādomā, tu atceries, ka ne vienmēr mēs esam dzīvojuši tik labi. Viņam bija vajadzīgi gadi, lai nodrošinātu mums tik labus apstākļus. Ja viņš vēlas sev atļauties kādu nelielu vaļību, tad es viņu nenosodīšu – un tu tāpat.

– Atceros, ka mēs dzīvojām daudz pieticīgāk, pirms tu biji sākusi šūt. Kamēr tu nebiji atklājusi savu talantu, nē, dāvanu radīt visaugstākā kalibra kleitas. Atceros, kā tētis kļuva tik priecīgs, ka nolīga kalponi un tad virēju, lai tu varētu veltīt vairāk laika šūšanai. – Flosija salocīja muslīna oderi. – Sākumā viss bija brīnišķīgi, taču nekad vairs nebija tāpat kā agrāk pēc tam, kad mēs pārcēlāmies šurp, projām no visiem mūsu draugiem. Tētis atvēra savu jauno frizētavu ar greznajiem krēsliem un vēl greznāku aprīkojumu. Viņš iestājās tajos klubos, pasāka vēlu nākt mājās, apmeklēt zirgu skriešanās sacīkstes. Un tad viņš atlaida palīdzes. – Māte stāvēja nekustīgi, ar cieši sakniebtām lūpām. – Flosija palūkojās grīdā, paknibinādama no muslīna izlīdušu diega galu. – Es esmu dzirdējusi tevi raudam, mammu, un esmu pietiekoši liela, lai saprastu, ka mūsu mājās kaut kas nepavisam nav kārtībā.

– Šobrīd mums ir grūts periods. Tāpat kā visiem. – Mātes balss notrīcēja.

Nolikusi šuvekli malā, Flosija piecēlās. – Taču tā nevajadzētu būt. Tavs rūpals plaukst, tāpat kā agrāk tēva frizētava, taču viņš to tikpat kā vairs neatver. Viņš tikai ņem mūsu nopelnīto naudu un notērē.

– Viņš pieteica tevi Lietišķās mākslas skolā.

– Tikai tāpēc, ka tu viņu piespiedi to izdarīt. Un es nejutos vainīga par to tikai tāpēc, ka es pati nopelnīju ikvienu grasi no mācību maksas. – Flosija iekoda lūpā. – Bet es zinu… tikpat droši kā uz sauleslēktu mēs varam paļauties uz to, ka viņš nekad nemainīs savu izturēšanos, kamēr vien mēs visu atdodam viņam. Kāpēc lai viņš to darītu?

– Tavs tēvs ir brīnišķīgs cilvēks.

– Ir. Un es viņu mīlu ļoti, ļoti stipri. Taču tas, ko viņš nodara tev… mums abām… ir nepareizi, un es negribu to atbalstīt. Ja tu gribi nostrādāties līdz nāvei un atdot visu viņam, tu, protams, vari tā darīt, taču es gan tā nerīkošos. Ja es strādāju, tad arī paturēšu daļu no nopelnītā.

Māte pienāca viņai klāt un pieklusināja balsi. – Tu maldies.

– Ir laiks, mammu, – Flosija noteica tikpat klusā balsī. – Jau sen ir laiks.

Nākamajā mirklī māte iecirta viņai pļauku.

Ieelsusies Flosija atkāpās un aizsedza sāpošo vaigu. Acīs sariesās asaras. Vēl nekad mūžā neviens no vecākiem nebija pacēlis roku pret viņu.

– Mēs esam sievietes. – Mātes rokas drebēja. – Tu drīksti lasīt visu, ko vien vēlies par nesievišķīgajām sievietēm, kuras grib, lai pret viņām izturētos kā pret vīriešiem, taču, lai kā mēs censtos, nekas negrozīs faktus. Mēs neesam vīrieši. Neesam tagad un nekad arī nebūsim. Un, ja tās sievietes nepiesargāsies, tad var dabūt prasīto. Kas tad notiks ar mums visām? Vai tu gribi pati kraut koferus ratos? Šķūrēt sniegu no ietves? Vadīt pajūgu ar sešiem zirgiem? Cīnīties karā? Valkāt bikses? Nu, es to nevēlos un necietīšu tādas sarunas šajā mājā. Vai esmu izteikusies pietiekoši skaidri?

Vēl aizvien saķērusi vaigu, Flosija nepievērsa uzmanību asarām, kas plūda caur pirkstiem. – Pilnīgi skaidri.

Viņa pagriezās, izskrēja ārā no istabas un metās augšā pa kāpnēm. Iekritusi gultā, meitene paslēpa seju spilvenā un šņukstēja. Ne tikai par sevi, bet arī par māti un visām citām sievietēm, kuras nesaprata, ka vīrieši – pat tie, kuri viņas mīlēja, – stipri nopūlējās, lai noturētu daiļo dzimumu pakļautībā un pilnīgā pazemībā.