Читать книгу Tiffany zvaigznes - Diāna Džesta - Страница 14

Ar smeldzošām kājām Flosija iespiedās pārpildītajā tramvajā, kam vajadzēja aizvizināt viņu mājās. Mājās uz Klausmeieru pansiju. Lai cik nogurusi, viņa nespēja valdīt sajūsmu par savu pirmo darba dienu. Viņai netika uzdots gleznot sejas uz svina stikla vai triept ar akvareļkrāsām uz lielajiem, piekārtajiem audekliem, ko, kā izrādās, dēvēja par metiem. Flosija tika aizsūtīta uz noliktavu atjaunot krāsaino stiklu krājumus.

Nena Aptone, “Tifanija” meitene, ar kuru viņa iepazinās vestibilā, bija stāvējusi pie meta un ar krāsainiem stikla gabaliem piepildītām lādēm. Viņa paņēma nelielu fragmentu, pacēla pret gaismu, kaut ko klusi nomurmināja un tad atkārtoja to pašu ar nākamo. Izskatījusi visas lādes un neatradusi meklēto krāsu, viņa ķērās pie krāsainā stikla mucām. Kad Nena bija atlasījusi vien dažas mārciņas, vairāk nekā tonna stikla bija pārvietota no vienas noliktavas malas uz otru.

Flosijas uzdevums bija salikt gabaliņus atpakaļ. Viņa nolēma nevis novietot tos kurā katrā lādē, bet sašķirot pēc krāsas. Visus zaļos vienā lādē, sarkanos citā, bet zilos vēl citā. Kāds tur brīnums, ka Tifanija kungs bija iededzies, stāstot viņai par caurspīdīgajiem stikla gabaliem. Flosija vēl nekad savā mūžā nebija redzējusi neko tamlīdzīgu.

Pieskaršanās tiem, turēšana pret gaismu, lai redzētu, kā dažādas tekstūras spēj radīt dažādus rezultātus, viņu sajūsmināja un ievērojami palēnināja darba ātrumu. Driskolas kundze atnāca noskaidrot, kāpēc viņai iet tik lēni, un sarāja Flosiju.

– Dieva dēļ, paskatieties uz visiem tiem stikliem! Ko jūs darāt?

– Šķiroju tos pēc krāsas, – Flosija atbildēja. – Sākumā tas var prasīt mazliet laika, taču domāju, ka vēlāk mēs to ietaupīsim.

– Blēņas. Neviens nekad nespēs sašķirot “Tifanija” stiklus. Tie ir pārāk dažādi. Kā lai jūs spētu izlemt? Nē, nē. Vienkārši salasiet tos no grīdas un no galdiem, salieciet lādēs un tad nāciet pie mums. Te vēl ir daudz darāmā.

Krietni vīlusies, Flosija tomēr paklausīja. Bija grūti uzmest lūpu, ja viņai tika ļauts strādāt tādā krāsu un musturu pārbagātībā.

Tramvaja vadītājs spēcīgi nošķindināja zvaniņu un spēji nogriezās ap stūri. Flosija nevilšus uztriecās virsū vīriešiem, kas bija nostājušies līdzās. Viņa turējās pie ādas cilpas virs galvas. Neviens nepiedāvāja viņai apsēsties, neviens nepiedāvāja vairāk vietas.

Tā bija ar visām tramvajā braucošajām sievietēm tajā stundā neatkarīgi no tā, vai viņas bija studentes vai strādājošas meitenes. Šis laiks bija paredzēts vīriešiem, kuri steidzās mājās pie sievām, kas pasniedza ēdienu, sameklēja čības un dzemdēja bērnus. “Labi, ka streikotāji nebija atradušies pie Tifanija fabrikas ēkas dienas beigās un mēs ar pārējām meitenēm bez traucēkļiem tikām līdz tramvaja pieturai.”

Vīriešiem, kas brauca ar tramvaju pulksten piecos pēcpusdienā, nepatika viņu klātbūtne, un Flosijai radās maldīga sajūta, ka viņi visi ir piedalījušies kādā slepenā apspriedē un vienojušies sniegt studentēm un strādniecēm mācību – ja tu gatavojies ienākt vīriešu pasaulē, tad negaidi, ka pret tevi izturēsies citādi.

Tomēr pret sievietēm izturējās citādi. Viņām nepiedienīgi pieskārās, izliekoties palīdzam iekāpt vagonā un izkāpt no tā. Viņas tika apgrābstītas – tā sauktie kniebēji izmantoja drūzmu – , un viņām ausī tika čukstēti vārdi, kādus neviens vīrietis nekad neatļautos izteikt parastos apstākļos.

Flosija ciešāk satvēra čīkstošo cilpu. Lai kā censtos sarauties, viņa nespēja atturēt līdzās stāvošos vīriešus laiku pa laikam pieskarties viņai visai jutekliskā veidā. Visi izlikās, ka nekas nenotiek, taču labi apzinājās, kas notiek.

Pūlēdamās novērst uzmanību, meitene mēģināja iztēloties, kas notiktu, ja viņa varētu izvēlēties stiklu, nevis tikai to salikt pa vietām. Viņa uzreiz saprata, ka tas ir vissvarīgākais solis visā vitrāžu gatavošanas procesā.

Viņa neapšaubāmi būtu izvēlējusies citādus fragmentus Jaunavas Marijas matiem. Nenas izraudzītā fragmenta plūdums, blīvums un tekstūra bija lieliska – visi Tifanija kunga stikla fragmenti bija brīnišķīgi – , taču Flosija atklāja dažus citus, kas šķita vēl labāki. Viņa apsvēra, vai nevajadzētu tos parādīt Nenai, bet tad atcerējās, ka Nena tos redzējusi un atlikusi malā kā nederīgus.

– Rietumu Piecdesmit septītā iela! – vadītājs iesaucās, pievilkdams grožus.

Atvainodamās Flosija spraucās uz priekšu un gandrīz bija tikusi līdz durvīm, kad viņas mētelis aiz kaut kā aizķērās, bet pēcpusē kāds pamatīgi ieknieba. Viņa iespiedzās un apcirtās apkārt, satvēra mēteli un novicināja rokas sev aiz muguras.

Flosija ieskatījās acīs ikvienam vīrietim savā tuvumā, un tie skatījās pretī. Viņa neslēpa savu aizkaitinājumu un riebumu. Par atbildi apkārtējie piedāvāja uzjautrinājuma pilnu vienaldzību.

Savilkusi mēteli ciešāk, Flosija atteicās no palīdzības izkāpjot un tad steidzās pāri ielai. Spēcīgais vējš apvienojumā ar aukstumu lika degunam iesāpēties un ausīm iekņudēties. Ormaņi, rati un vagoni atstāja aiz sevis sniega putru. Kučieri kliedza uz zirgiem.

Ar kniebējiem viņai bija iznākusi darīšana, atgriežoties mājās no Lietišķās mākslas skolas, un vajadzēja samierināties ar viņu klātbūtni tagad. Vienīgā iespēja, kā izvairīties no viņiem, bija iet mājup kājām, taču arī tā nebija realizējama iespēja. Ziemas dienas bija īsas, un sievietes, kuras staigāja apkārt pēc tumsas iestāšanās, varēja kļūt par uzbrukuma upuri.

“Varbūt es varētu katru mēnesi ietaupīt mazliet naudas un pavasarī nopirkt divriteni.”